Mūsu uzņēmuma stāsts: Intervija ar Daci Zandfeldi
Dace Zandfelde uz Tanzāniju pirmo reizi atbrauca 2021. gadā – kā tūriste, ar tūristu grupu un ... iemīlējās Āfrikā. Nē, nevis tanzānietī Romānā, tas sekoja krietni vēlāk, bet Tanzānijā - savvaļas dabā, ainaviskajos skatos, dzīves kontrastos un krāsās, un eksotikā. Protams, arī Indijas okeānam sava loma.
Muzunga Āfrikā jeb latviete Tanzānijā. Kā tas viss sākās?
Jāsaka, ka jau labu laiku pirms 2021. gada brauciena biju sākusi apsvērt domu par ceļojumu uz Āfriku. Pat biju sarēķinājusi, cik maksātu ceļojums pāri kontinentam – no Namībijas Āfrikas rietumu krastā līdz Zanzibārai austrumu krastā – ja ceļo “manā stilā”, tas ir, kopā ar toreizējo balto vīru aizlidojam līdz galamērķim, autonomā paņemam auto un savā nodabā braucam, kur “deguns rāda”. Tomēr gan izmaksu, gan laika, kas nepieciešams šādam ceļojumam, dēļ ideju atliku.
Tāpēc brīdī, kad Facebook pamanīju
ziņu, ka kādā ceļotāju grupā braucienam uz Tanzāniju
atbrīvojusies vieta, nolēmu pieteikties. Mana motivācija bija –
atbraukt un saprast “kā tās lietas te notiek”, lai pēc tam
apceļotu Āfriku patstāvīgi. Priekšstata gan nebija nekāda. Tik
vien kā savulaik studijās lasīti akadēmiskie pētījumi par
komunikācijas zinātnes aktualitātēm īstajā Āfrikā, piemēram,
par dažādu mūzikas instrumentu un skaņu nozīmi tradicionālajā
Tanzānijas cilšu komunikācijā u.tml.
Sākot pirmo ceļojumu Tanzānijā, ātri sapratu, ka Āfrikā tāda patstāvīga ceļošana nomātā auto īsti nav iespējama Sākot pirmo ceļojumu Tanzānijā, ātri sapratu, ka Āfrikā tāda patstāvīga ceļošana nomātā auto īsti nav iespējama, jo vietējā satiksme nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem, arī auto noma ir problemātiska, kā arī ir jāzina, kā noteiktos brīžos apbraukt noteiktus ceļa posmus, kas savukārt prasa zināt kā vietējos ceļus, tā svahili valodu saziņai ar vietējiem cilvēkiem. Lielie, taisnie ceļi vien mani nesaista, bet mazajiem ceļiem ir nepieciešams vietējais. Arī dabas parkos tevi vienu pašu neviens nelaidīs.
Sanāca tā, ka toreizējā safari tūrē braucām ar vairākiem safari džipiem, un mašīnas, kurā iesēdos es, šoferis bija Romāns. Prasīju viņam, kā jau pieredzējušam safari braucienu šoferim, daudzas lietas par ceļiem, dabas parkiem un ceļošanu Āfrikā, un tā lēnām no idejas par ceļošanu nomātā auto pārgāju pie domas par ceļošanu ar šoferi, un sāku plānot braucienu apkārt valstij ar šoferi – toreiz vēl kā ceļojumam mums abiem ar balto vīru.
Taču Dzīvei labpatikās mest kūleņus, un pirmajā patstāvīgajā braucienā apkārt Tanzānijai jau devos nevis kopā ar balto vīru, bet kopā ar melno vīru. Ņemot vērā Romāna konsultācijas, pati saplānoju maršrutu, jo gribēju ne tikai parkus, bet arī citas vietas: braucām augšā Usambaras kalnos - pēc tam vakarā gan visi draugi Romānam zvanīja un prasīja, vai viss kārtībā, jo ceļš tiešām bija bīstams; braucām uz vietu, kur Vasko da Gama Āfriku atklāja un citviet. Un tā stāsts “Iemīlējusies Āfrikā” pārgāja nākošajā stāstā – sākās “Romāns ar Romānu”. Man ļoti patīk šī vārdu spēle :)
Tā kā tas bija Covid laiks, un visa pasaule strādāja attālināti, tad atklājās, ka ceļošanu pa Tanzāniju un Austrumāfriku var ļoti labi savienot ar strādāšanu attālināti.
Tagad – pēc trīs gadiem – esam ar Romānu nonākuši līdz ģimenes uzņēmumam un esam sākuši piedāvāt privātas safari tūres ceļotājiem.
Tanzānija ir skaista un var piedāvāt daudz – dabas parki, pludmales, virtuve, kultūra. Te ir ļoti skaisti un interesanti.
Kādi bija pirmie iespaidi par Tanzāniju?
Atzīšos, ka pirmo reizi atbraucot, nebiju īpaši iedziļinājusies ne Tanzānijas vēsturē, ne valsts attīstībā. Bija miglainas iedomas, ka visi vietējie dzīvo tradicionālajās cilšu kopienās. Tāpēc pirmais pārsteigums bija par valsts attīstību. Vairs neatceros, kurš to ir teicis, bet atceros kaut kur lasīto, ka Tanzānija atrodas tur, kur Latvija bija deviņdesmitajos. Lielās līnijās piekrītu. Lai gan valsts attīstās, un katru dienu nāk klāt jaunas lietas.
Valstī notiek urbanizācijas procesi – tāpat kā Latvijā, un lielā mērā cilšu stāsti ir tūrisma produkts. Katrs tirgotājs zina, ka, ja ap pleciem apmetīs masaju segu, tad tūristiem patiks un ar tirgošanos veiksies labāk.
Protams, ir arī īstie masaji, kas arī mūsdienās dzīvo tāpat kā senos laikos.
Tāpat kā mēs deviņdesmitajos gados un agrāk domājām, ka visi ārzemju radi ir bagāti un, ja paciņas nesūta – tad vienkārši skopi, tā šeit apmēram tāpat domā par muzugām jeb baltajiem.
Valstī notiek digitālā transformācija – tāpat kā Latvijā. Un patiesībā ir ļoti interesanti salīdzināt, kā digitalizācija attīstās Latvijā un kā Tanzānijā, piemēram, Latvijā pašsaprotami ir maksājumi, izmantojot internetbanku, Tanzānijā – izmantojot mobilo naudu jeb maksājumus no viena telefona uz otru utt.
Tas, kas mani fascinēja un fascinē joprojām ir krāsas un krāsainība.
Gan dabas krāsas – koši zilās debesis, koši zaļā zāle, - protams, pie ieilguša sausuma zeme izdeg, bet līdz ko uzlīst, tā atkal viss atdzīvojas, - gan krāsainība apģērbā un visur kur, pat grīdas birste kā varavīksne. Ja sagurusi pieeju pie loga, tad visbiežāk ieraugu kaimiņu izmazgāto un uz veļas striķa izkārto veļu, Izžautā veļa ir kā krāsu terapija - visi palagi, apģērbi košās, spilgtās krāsas. Tanzānijas krāsainība mani uzlādē un dod enerģiju. Arī Indijas okeāna krāsas – visu iespējamo zilo, zaļo un tirkīza toņu palete. Sarkanais saullēkts kontinentā un sarkanais saulriets salās. Te nav pasteļtoņu. Te viss ir tīrās, košās krāsās. Pilnasinīgi.
Enjoy! jeb Izbaudi! - kā saka vietējie.
Kādi bija lielākie pārsteigumi?
Arī es, protams, esmu atkarīga no stereotipiem. Un iepriekš man šķita, ka cilvēki no dažādām rasēm ir ļoti atšķirīgi. Tāpēc liels bija pārsteigums, kad atklāju, ka īsti neredzu nekādu īpašu atšķirību. Mums ar Romānu sapas gan konteksta humors, gan ēšanas paradumi, gan ikdienas dzīvei svarīgie sociālie konstrukti. Romāns ir katolis. Pieļauju, ka ar citas reliģijas pārstāvi varētu būt savādāk. Bet visi cilvēki, ko pazīstu, ir cilvēki kā cilvēki. Protams, katrā tautā ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Visām tautām un valstīm visos laikos bijuši cietumi.
Taču pagaidām joprojām neesmu pamanījusi kādas īpašas atšķirības. Jā, protams, ir ādas krāsas atšķirība. Taču pēc pirmā Āfrikas brauciena es biju tā nosauļojusies, ka saliekot kopā manu un Romānu apakšdelmu, tie abi bija vienā krāsā. Tagad vairs tā neiedegu – pirmajā brīdī jā, bet pēc tam ātri brūnums noiet nost. Tāpēc Romāns mani reizēm sauc par hameleonu – vienu dienu tumši brūna, bet jau nākošajā atkal “muzunga original”.
Fantastiskas vietas ir dabas parki. Tanzānijā ir 22 nacionālie dabas parki.
Tās ir plašas savvaļas teritorijas bez žogiem. Tās ir zvēru mājas. Parkos viņi dzīvo savā dabiskajā vidē un pēc sava dabiskā rituma, un nevis tāpēc, ka kāds, aplicis apkārt žogu, liek, bet tāpēc, ka parki ir viņu mājas, un viņiem tur patīk dzīvot.
Kuri ir labākie parki?
Katram savs. Pasaules zīmols, protams,
ir Serengeti. Un ar slaveniem zīmoliem jau kā ar slaveniem zīmoliem
– pēc tiem ir pieprasījums, un cilvēki par tiem gatavi maksāt
dārgāk. Bet Tanzānijā tiešām ir plašas izvēles iespējas
dažādām gaumēm un budžeta iespējām – ir 22 nacionālie
parki, un katrs no tiem ir ainaviski atšķirīgs.
Man ļoti patīk Mikumi nacionālais parks jeb tā sauktais Mazais Serengeti. Reizēm to sauc arī par dzīvnieku Reģistratūru, kurā visi zvēri, kas Āfrikā sastopami, nāk kā reģistratūrā pieteikties.
Tūristi parasti izvēlas, vai Ziemeļu loka parkus, vai Dienvidu loka parkus. Retāk – Rietumu loka parkus, jo tie ir grūtāk sasniedzami.
Man patīk būt dabā. Latvijā ļoti patīk vienkārši staigāt pa mežu un pļavām, lasot zāļu tējas. Dabā ir kas tāds, kas mani uzlādē un dod spēku.
Bērnībā vasaras pavadīju Slīteres rezervātā pie “Kolkas omammas”. Toreiz tā bija slēgta zona. Cilvēki tur drīkstēja iebraukt tikai tad, ja dzīvoja, vai ciemojās pie ļoti tuviem radiem, un toreiz tur zvēru bija vairāk nekā cilvēku. Vēl tagad atceros, kā uz meža taciņas satikos ar lūsi. Aļņi, mežacūkas. Savvaļas daba bija visapkārt. Man kā bērnam bija noteikts pie kura šķūņa stūra nedrīkst iet, jo tur saulītē sildīties no meža nāca odzes. No mājas uz otru pusi dzīvoja zalkši. Slīterē valdīja savi likumi, kurus bija jāzina un jāievēro. Un Āfrikā ir līdzīgi - ir savi likumi kā sadzīvot ar dabu, un tie ir jārespektē.
Bērnībā man tik ļoti patika zvēri,
ka pat gribēju mācīties par vetārstu, bet toreiz brālēns
atgrieza realitātē:
“Un, kur pēc tam, izmācījusies par vetārstu, tu strādāsi? Tie tavi zvēriņi tev būs tikai Rīgā, Zoodārzā. Varēsi strādāt fermā un nodarboties ar govju mākslīgo apsēklošanu.”
Tādas perspektīvas mani nevilināja, tāpēc sapni par zvēriņiem noliku malā.
Tagad Dzīve ir apmetusi tādu kā loku, un atkal esmu nonākusi pie zvēriņiem.
Ielūkoties lauvai acīs, kad viņa, stāvot metra attālumā, uz tevi nopietni skatās. Sajust to savvaļas dabas spēku un enerģiju, kas plūst no ziloņa, kad viņš, ausīm plandot, tuvojas. Tas ir kas tāds, ko grūti aprakstīt. Pietāte pret savvaļas dabu. Apziņa par cilvēka vietu dabas ķēdē. Adrenalīns, kad vienlaikus daba gan biedē, gan saista un ievelk.
Katram savs, un dabas parkiem ir piedāvājums dažādām gaumēm – ir cilvēki, kas grib redzēt Big Five jeb Āfrikas lielo piecinieku, ir cilvēki, kas grib dabā redzēt kādu konkrētu zvēriņu, ir cilvēki – kam vienkārši patīk būt Āfrikas savvaļas dabā un izbaudīt gan ainavas, gan dabas skaņas, gan zvēru savstarpējās spēles. Un krāsas, protams. To spēj piedāvāt tikai Āfrika!
Kā vislabāk organizēt Tanzānijas safari tūri?
Es ieteiktu sākt ar safari.
Esot dabā vieglāk aklimatizēties – gan no vietējā kolorīta viedokļa, gan no saules vannu viedokļa.
Pēc safari vēlama pludmales atpūta, jo pēc safari ir sagurums – gan no iespaidiem, gan ceļa. Pludmales atpūta iespējama gan kontinentā - Daresalāmā Kigamboni pludmalēs, gan salās. Zanzibāra ir vēl viens Tanzānijas zīmols pasaules mērogā. Man personīgi Zanzibāra šķiet ļoti tūristiska un labāk patīk Mafijas sala – savvaļas daba, kur vakarā var, sēžot smiltīs, vērot, kā pa okeānu lēkā zivis, un no rīta var doties nirt vai snorkelēt okeānā pie vaļu haizivīm.
Es novēlu katram kaut reizi mūžā te piedzīvot īsto Āfrika un savvaļas dabu.
Enjoy! jeb Izbaudi! - kā saka vietējie.